Aizlikts deguns nav viena konkrēta slimība. Ārstēšana ir atkarīga no tā, kas traucē normālai elpošanai caur degunu.

Iesnas un elpceļu infekcijas

Saaukstēšanās laikā deguna gļotāda pietūkst un pastiprināti veidojas izdalījumi. Tāpēc deguns var būt aizlikts vairākas dienas.

Parasti deguna elpošana pakāpeniski uzlabojas līdz ar infekcijas izzušanu.

Alerģisks rinīts

Alerģijas gadījumā deguna gļotāda reaģē uz alergēniem, izraisot pietūkumu un pastiprinātus izdalījumus.

Aizliktu degunu bieži pavada:

• šķidras iesnas;
• šķaudīšana;
• nieze degunā;
• acu nieze un asarošana.

Simptomi var būt sezonāli vai saglabāties visu gadu.

Sinusīts

Deguna un deguna blakusdobumu iekaisums var izraisīt ilgstošu deguna aizlikumu.

Sinusīta gadījumā var būt arī izdalījumi no deguna, gļotu tecēšana uz rīkli, spiediena sajūta sejā un ožas pasliktināšanās.

Šķība deguna starpsiena

Deguna starpsienas deformācija var sašaurināt vienu vai abas deguna ejas un traucēt normālu gaisa plūsmu.

Raksturīga var būt sajūta, ka viena deguna puse elpo sliktāk par otru, taču simptomi katram pacientam var atšķirties.

Ja deguna starpsienas deformācija rada būtiskus elpošanas traucējumus, ārsts var izvērtēt ķirurģiskas ārstēšanas – septoplastikas – nepieciešamību.

Palielinātas deguna gliemežnīcas

Deguna gliemežnīcas ir normālas deguna dobuma struktūras, kuru gļotāda var pietūkt un palielināties.

Ja palielinātas deguna gliemežnīcas ilgstoši sašaurina deguna ejas, cilvēkam var būt grūti elpot caur degunu.

Ja konservatīva ārstēšana nav pietiekama, noteiktos gadījumos iespējama deguna gliemežnīcu samazināšana.

Deguna polipi

Deguna polipi ir labdabīgi gļotādas veidojumi, kas saistīti ar hronisku deguna un blakusdobumu iekaisumu.

Tie var izraisīt:

• ilgstoši aizliktu degunu;
• apgrūtinātu deguna elpošanu;
• ožas pasliktināšanos vai zudumu;
• izdalījumus no deguna;
• gļotu tecēšanu uz rīkli.

Lielāki vai vairāki polipi var būtiski ierobežot gaisa plūsmu caur degunu.

Palielināta aizdegunes mandele bērnam

Bērniem ilgstošu deguna aizlikumu var izraisīt palielināta aizdegunes mandele jeb adenoīdi.

Bērns var elpot caur muti, krākt, gulēt ar atvērtu muti vai bieži slimot ar ausu problēmām.

Ja simptomi ir izteikti, LOR ārsts izvērtē aizdegunes mandeles stāvokli un ārstēšanas nepieciešamību.

Deguna elpošana dabiski var periodiski mainīties starp abām deguna pusēm – to sauc par deguna ciklu.

Tomēr, ja viena deguna puse pastāvīgi elpo ievērojami sliktāk, iemesls var būt, piemēram, deguna starpsienas deformācija, izteikts gļotādas pietūkums, polips vai citas anatomiskas izmaiņas.

Ilgstošs vienpusējs deguna aizlikums ir iemesls LOR ārsta konsultācijai.

Dažiem cilvēkiem deguna aizlikums kļūst izteiktāks guļus stāvoklī vai naktī.

To var ietekmēt deguna gļotādas pietūkums, alerģija, deguna gliemežnīcu palielināšanās vai citi deguna elpošanas traucējumi.

Ja aizlikts deguns naktī izraisa elpošanu caur muti, krākšanu vai traucē miegu, nepieciešams izvērtēt tā cēloni.

Deguns var būt aizlikts arī tad, ja nav izteiktu izdalījumu.

Šādā gadījumā iespējamie cēloņi ir:

• deguna starpsienas deformācija;
• palielinātas deguna gliemežnīcas;
• alerģisks vai cita veida rinīts;
• deguna polipi;
• hronisks rinosinusīts;
• citi deguna dobuma strukturāli vai iekaisīgi traucējumi.

Tāpēc ilgstošu aizliktu degunu nevajadzētu automātiski uzskatīt par iesnām.

Jā. Daži deguna tūsku mazinošie aerosoli paredzēti tikai īslaicīgai lietošanai.

Lietojot tos pārāk ilgi vai pārāk bieži, var attīstīties medikamentu izraisīts rinīts, kad pēc aerosola iedarbības beigām deguna gļotāda atkal izteikti pietūkst un rodas nepieciešamība aerosolu lietot atkārtoti.

Rezultātā var izveidoties situācija, kad bez aerosola cilvēkam šķiet, ka deguns vairs vispār neelpo.

Ja deguna tūsku mazinošs aerosols tiek lietots ilgstoši, ieteicams konsultēties ar ārstu par drošu turpmāko ārstēšanu.

LOR ārsts izvērtē simptomus un apskata deguna dobumu.

Svarīgi noskaidrot:

• cik ilgi deguns ir aizlikts;
• vai aizlikums ir vienā vai abās pusēs;
• vai ir iesnas;
• vai ir alerģijas simptomi;
• vai pasliktinājusies oža;
• vai ir spiediena vai sāpju sajūta sejas rajonā;
• vai deguna elpošana pasliktinās naktī;
• vai pacients ilgstoši lieto deguna aerosolus.

Detalizētākai deguna dobuma un aizdegunes izvērtēšanai var veikt deguna endoskopiju.

Ja ir aizdomas par hronisku deguna blakusdobumu slimību vai nepieciešams plānot ķirurģisku ārstēšanu, var būt nepieciešama deguna un deguna blakusdobumu datortomogrāfija (CT).

Ārstēšana ir atkarīga no aizlikuma cēloņa.

Ja deguna aizlikumu izraisa akūta infekcija, tas parasti mazinās līdz ar infekcijas izzušanu.

Alerģijas, hroniska iekaisuma vai citu gļotādas problēmu gadījumā ārsts var nozīmēt atbilstošu medikamentozu ārstēšanu.

Savukārt, ja elpošanu būtiski traucē anatomiskas izmaiņas un konservatīva ārstēšana nav pietiekama, atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, piemēram:

• septoplastika – deguna starpsienas korekcija;
• deguna gliemežnīcu samazināšana;
• deguna polipu ķirurģiska ārstēšana;
• FESS – funkcionāla endoskopiska deguna blakusdobumu operācija.

Konkrētā ārstēšanas metode tiek izvēlēta tikai pēc aizlikta deguna cēloņa noteikšanas.